Kaut jums piemistu gudrība un elegance,
Lai prastu būt laipns,
Mācoties atrast atškirību tajā,
Kas ir domāts personīgi un kas ne.

Kaut jūs spētu uzņemt kritiku,
Un nekad nenostādītu sevi visu lietu centrā.

Kaut jūs rīkotos nevis patmīlības vadīts, bet gan, lai kalpotu.

Kaut jus piestrādātu pie sevis,
Asinot un padarot smalkāku savu prātu.
 
Kaut jūs macītos attīstīt savu klātbūtnes efektu,
Lai spētu izjust saikni ar ikvienu, kas jūs satiek.

Kad kādam kaut kas neizdodas vai vinš pieviļ jūs,
Ļaujiet jūsu saskarsmes laipnībai
Būt par kāpnēm ceļā uz atjaunošanos un bagātību.

Kaut jūs spētu novērtēt prāta sniegtās dāvanas
Caur lasīšanu un radošu domāšanu,
Lai tādējādi jūs turpinātu būt kalps robežai,
Kur jaunais tiek bagātināts no vecā,
Un jūs nekad nekļūtu par amatpersonu.

Kaut jūs saprastu to, cik gudri ir patiesi ieklausīties,
To, ka dziedināt spēj īstie vārdi,
To, kādu uzmundrinājumu sniedz viens pateicīgs skatiens,
To, cik pieklājīgi, ir cienīt citus,
To, ka drūms jautājums atkāpjas pavasarī.

Kaut jums būtu prāts, kuram patīk šķērsot robežas,
Lai jūs spētu izjust spilgtas ainavas,
Kas slēpjas aiz tā skata, ko redz parasta acs.

Kaut jums būtu labi draugi,
Kas kā spogulis ļautu saskatīt neredzamo.

Kaut vadīšana jums butu
Patiess izaugsmes piedzīvojums.
— Džons O’Donahju.

Bībelē 1. Timotejam 2:1-2 teikts: “Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amata, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijība un cienība.” Šī poema varbūt laba pamacība tam, kā sekot šim norādījumam.